|
 Pavasarim iestājoties, šogad, 24. martā, Dzelzavas pamatskolā sākumskolas klasēs notiek mīļi, tradicionāli svētki – Vecmāmiņu pēcpusdiena.
Gatavošanās šim pasākumam sākās jau tūlīt pēc Jaunā gada, kad sākumskolas bērni kopā ar savām audzinātājām domāja, kā pārsteigt un iepriecināt sev tuvos cilvēkus. Pašu rociņām tika veidoti ielūgumi, gatavotas dāvanas. Apzinīgāk kā citkārt apmeklētas deju, dziesmu un mūzikas stundas.
Šogad visas vecmāmiņas, ierodoties skolā, tika aicinātas piedalīties mācību stundās matemātikā un dzimtajā valodā. Satraukums kā bērniem, jo gribas būt labiem, gudriem, tā ciemiņiem, jo atmiņā nāk arī savi skolas gadi. Pārdomas par to, kā bija, kā ir. Pēc stundām pozitīvas emocijas un pateicības vārdi skolotājām.
Un tad svētku koncerts, veltīts mīļajām omām. Neviltots prieks viņu sejās, un patīkams satraukums bērnu acīs. Raitākais dejas solis, jo dejo visi 44 sākumskolas skolēni, skanīgākā dziesma vokālā ansambļa izpildījumā, mīļākā dāvana un „ lielā „ buča no katra, arī varbūt ikdienas lielākā delvera. Visiem ir vēlēšanās būt mīļākiem, labākiem. Ieradušies pat „ Eolika”, „ ABBA” un Zaļais meža koris. Ielūkojoties ciešāk, katra vecmāmiņa atpazīst savu mīluli. Kāds šarms, kāda elegance, atraktivitāte un grācija! Gluži kā es, nodomā vecmāmiņa.
Omītes, kuru pirmie mazbērni uzsākuši skolas gaitas un aicinājuši viņas uz svētkiem, tiek uzņemtas vecmāmiņu pulkā un saņem „ vecmāmiņu kluba biedra” sertifikātu. Mazbērni priecē ar savu meistarību klavierspēlē un īpaši viņām sagatavotiem dzejas lasījumiem.
Un tad jau brīvākā atmosfērā pie tējas tases notiek sarunas, izspēlēta spēle” Vai tu esi gudrāks par piektklasnieku?”. Gandarījums par svētkiem visiem. Liels, cildens un apjomīgs darbs ieguldīts svētku tapšanā, bet „ darba augļi saldi”.
Ikdienas steigā dažkārt nepamanām otru, dažkārt pietrūkst siltu vārdu un maiguma. Mazajam cilvēkbērnam ir jāmācās darīt prieku otram, jāmācās pateikt paldies saviem tuvākajiem cilvēkiem. Tāpat viņam ir vajadzīga apziņa, ka mīlēts, ka viņam vienmēr būs atbalsts ne tikai no vecākiem, bet arī vecvecākiem. Un tieši sākumskolas laiks ir tas, kad radīt šo vienkāršo brīnumu – cienīt un mīlēt otru sev blakus. Paaugoties tas jau tad kļūs pašsaprotami, ka var un vajag iepriecināt, un tam nemaz nevajag tik daudz – tikai atvērtu sirdi, mazliet izdomas un pozitīvu attieksmi. Laikā, kad apkārt tik daudz drūmuma, sirds siltums vajadzīgs arvien vairāk. Un kāpēc ne tieši pavasarī, kad ir atkal jauns sākums dabā…
Sākumskolas skolotāju vārdā ,skolotāja Aija Landsberga.
| 
